Domājot par ekstremālajiem sporta veidiem, prātā nāk divas pilnīgi dažādas pasaules. Vienā pusē ir paraplānists, kurš puskilometra augstumā klusumā slīd cauri mākoņiem. Otrā – hokejists, kurš ar milzīgu ātrumu triecas pret apmali, mēģinot izvairīties no 100 kg smaga pretinieka un ripas, kas lido kā lode.

Sākumā šķiet, ka abiem nav absolūti nekā kopīga. Bet atklājas, ka abiem šiem sporta veidiem ir viens un tas pats zelta likums – nevērība maksā ļoti dārgi.

Parunāsim par to, ko hokeja pasaule var mācīties no gaisa sporta veidiem, kur drošība ir izslīpēta līdz pēdējam sīkumam.

1. Pārbaude pirms spēles – kāpēc mēs steidzamies?

Paraplānistiem ir dzelžains noteikums – pre-flight check jeb pārbaude pirms lidojuma. Pirms pacelšanās viņi ar pirkstiem pārbauda katru sprādzi, katru auklu un ķiveres siksniņu. Un tā katru reizi, neatkarīgi no pieredzes.

Apskatīsim, kas notiek parastā hokeja ģērbtuvē pirms treniņa vai amatieru spēles. Cilvēki pļāpā, steidzas, ātri uzvelk kājsargus, uzmet galvā ķiveri un skrien uz ledus. Ja paskatās uzmanīgāk, daudziem amatieriem ķiveres siksniņa karājas tik brīvi, ka spēcīgāka kritiena brīdī pati ķivere aizlido pa ledu vēl pirms galva vispār pieskaras virsmai.

Ja hokejisti pārņemtu šo 10 sekunžu pārbaudes ieradumu un pirms kāpšanas uz ledus pārliecinātos, ka viss atrodas savās vietās, daudzi vakari slimnīcas uzņemšanā vienkārši nenotiktu.

2. Laukuma pārredzamība – skaties tālāk par savu degunu

Gaisā pilots nemitīgi pēta vidi. Viņš netērē laiku, skatoties uz saviem zābakiem – viņš skatās tālumā, pēta vēja brāzmas un paredz citu pilotu manevrus.

Hokejā to sauc par spēles izpratni. Viena no biežākajām kļūdām uz ledus ir skatīšanās tikai uz ripu pie savām slidām. Tiklīdz spēlētājs nolaiž galvu, viņš paliek “akls”. Seko negaidīts un smags trieciens no pretinieka. Mācība no paraplānistiem ir vienkārša: neatkarīgi no situācijas, galvai jābūt augšā un acīm jāredz viss laukums.

3. Galvas aizsardzība – vieta, kur taupīt ir bīstami

Paraplānismā nevienam pat prātā nenāk pirkt šaubīgu vai bojātu ķiveri, jo ja būs krities, tas būs ļoti lielā ātrumā un tāpēc ir jānodrošina maksimāli laba aizsardzība. Hokejā slodze uz galvu arī ir nemitīga. Ripa, nūjas lāpstiņa, pretinieka elkonis vai kritiens uz ledus – tas viss prasa visaugstākā līmeņa aizsardzību. Tāpēc kvalitatīva hokeja ķivere ir pirmais, kas jānodrošina un te tiešām nevajag ietaupīt. Tai ir nevainojami jāpieguļ galvai un jāuzņem trieciena spēks.

Tāpat vērts pieminēt sejas aizsardzību. Amatieru hokejā un jauniešu līgās mūsdienīgas vārtsargu ķiveres ar restēm ir kļuvušas par standartu. Tās netraucē redzamībai, bet garantē, ka pēc spēles visi zobi paliek savās vietās un sejas kauli netiek savainoti nejauša rikošeta dēļ.

4. Bojāts ekipējums? Tam vieta ir miskastē

Ja paraplānists pamana pat mazāko plaisu savā inventārā vai nodilumu svarīgā auklā, viņš gaisā necelsies. Hokejā turpretī bieži vērojams pretējais – spēlētāji braukā ar ieplaisājušām ķiverēm vai salauztiem stiprinājumiem mēnešiem ilgi. Taču svarīgi saprast, ka bojāts aizsargaprīkojums spēcīga trieciena brīdī var nevis pasargāt, bet gan sadalīties gabalos un radīt vēl smagākas traumas.

Nākamreiz, kad kāpsi uz ledus, pārbaudi savu ekipējumu un laikus nomaini, ja kaut kas ir salauzts vai nokalpojis. Tās nav bailes no augstuma vai triecieniem, bet gan drošības ievērošana, kas ir galvenais nosacījums, lai vispār nodarbotos ar jeb kādu sporta veidu.